Latgaļu valoda ir trešā dzīvā (līdztekus latviešu un lietuviešu) baltu valoda, kas joprojām tiek lietota Latgalē un latgaļu ģimenēs visā Latvijā un ārzemēs.
Latvijas valsts kopš savas dibināšanas ļaunprātīgi noliedz acīmredzamo latgaļu tautas un senās latgaļu valodas pastāvēšanas faktu un pakļauj latgaļus nežēlīgam etnocīdam, tiecoties tos vardarbīgi asimilēt mākslīgi radāmajā “latviešu tautā”. 
Neraugoties uz visaptverošo pārlatviskošanas un asimilācijas politiku, ko Latvijas valsts pret latgaļiem realizē ar juridiskiem, administratīviem un ideoloģiskiem līdzekļiem, 2011. gada Latvijas tautas skaitīšanas laikā 164,5 tūkstoši cilvēku paziņoja, ka uzskata sevi par latgaļiem, ikdienā lieto latgaļu valodu (BNS, 2012) un pieprasīja tautības ailē ierakstīt “latgalis” par spīti tam, ka tāda tautība aptaujas lapās nebija paredzēta.
Latviešu politiķi tukšvārdīgi deklarē, ka latgaļi kā tauta esot izmiruši XIII gadsimtā, un šobrīd esot iespējams runāt tikai par “latgaliešiem”, t.i., tiem pašiem latvjiem-latviešiem, kuri dzīvojot Latgalē un runājot izķēmotā latviešu valodā. Oficiāli (Valsts valodas likumā) latgaļu valoda nodēvēta par laviešu valodas paveidu, bet latgaliskās izloksnes – par latviešu valodas “augšzemnieku dialektu”. 

Šīs politiskās deklarācijas neatbilst patiesībai, neatspoguļo reālo īstenību un nav apstiprinātas ar zinātniskiem faktiem. Tās balstās uz viltotiem pierādījumiem, kurus latviešu valodnieki un vēsturnieki ir mākslīgi safabricējuši, noslēpjot zinātniskos valodas un faktus.
Tā, oficiālā latviešu valodniecība tiecas uztiept pasaules sabiedrībai melīgu viedokli, ka latgaļu valoda vairs nepastāvot, bet vienīgais zinātniskajai analīzei pieejamais valodas materiāls esot “latgaliešu rakstu valoda”, kas patiešām no fonētikas un morfoloģijas viedokļa maz atšķiras no latviešu valodas, jo ir pašu latviešu radīta uz vēsturiski lettonizētās Dienvidlatgales izloksnes bāzes (vienlaicīgi – formējot šo izloksni) . 
Tad, lūk, tā ir viltus liecība! Bez šī surogāta vēl ir dzīva arī autentiskā latgaļu valoda!
Baltistikas speciālistiem Pēterburgā un Maskavā, Harvardā un Sorbonnā būs lietderīgi zināt, ka viņu valodiskie pētījumi ir pseidozinātniski pēc definīcijas, ja savus zinātniskos secinājumus viņi argumentē ar latviešu un lietuviešu oficiālo valodnieku viltus liecībām. Vācu, angļu un citiem Rietumu valodniekiem der apzināties, ka, uzticēdamies Baltijas kolēģiem, viņi sevi – kā zinātniekus – ikreiz nostāda muļķu lomā, jo latviešu oficiālā valodniecība slēpj no pasaules nesalīdzināmi arhaiskāko latgaļu valodu, bet “latgaliešu izloksnes” veidā dzīvās tautas valodas faktu vietā pamanās baltu valodu pētniekiem pagrūst priekšā paši savas valodiskās fantāzijas. Pašsacerētu lingvistisko beletristiku, kam nav nekādas zinātniskās vērtības. 
Latviešu valodas latgaļu dialektu XIX-XX gadsimtu mijā izdomāja ducis Baltijas masoņu – kā senās rietumbaltu valodas un latgaļu tautas iznīcināšanas informatīvo ieroci. Šajā nolūkā viņi t.s. “latgaliešu rakstību” uztaisīja uz latviešu alfabēta bāzes, kurā nav burtu zīmju vismaz trešdaļai latgalisko skaņu, un uzspieda to latgaļiem kā vienīgo pieļaujamo “latgaļu valodas” formu. Šāds alfabēts neļauj pierakstīt latgaļu valodu kaut cik adekvāti, bet spiež rakstītāju kropļot latgaļu valodu, pielāgojot to neatbilstošajai latviešu ortogrāfijai. Jaunā paaudze, mācoties no šādām grāmatām, par normu uztver drukāto valodisko kropli un dzīvo tautas valodu aizmirst. Bet bez valodas nav tautas – tā ir aksioma. 
Šo kariķēto latviešu valodas formu ar latgaliskās izrunas elementiem šodien Latvijā nelieto neviens, izņemot dažus simtus apčūļotu latgaļu inteliģentu, kuri staigā uz pakaļkājām valdošās varas priekšā par kaulu no latviešu galda. 
Dzīvās latgaļu valodas zinātniskie pētījumi Latvijā ir aizliegti.
Līdz šim tai nav bijis pat sava alfabēta. 
Latgaļu filologs I.Valerjans savā pētījumā “Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija” pirmo reizi baltistikas vēsturē ir aprakstījis latgaļu fonētiku no patstāvīgas valodas pozīcijām un ir piedāvājis pirmo pilno latgaļu alfabētu, kas beidzot ļauj pierakstīt latgaļu leksiku adekvāti. 
Tas, savukārt, beidzot ļauj pakļaut komparatīvajai analīzei autentiskās latgaļu skaņas un formas, nevis latviešu valodnieku viltojumus, kā tas ir bijis līdz šim. 
Rezultātā autors ir sastādījis indoeiropeistikas vēsturē pirmo Sanskrita-latgaļu salīdzinošo vārdnīcu, kura reāli liek pārskatīt ne tikvien baltu valodu un tautu, bet visas baltslāvu civilizācijas oficiālo vēstures mītu. 
Aicinām tos, kas saprot, iepazīties ar šiem pētījumiem un, iespēju robežās, izteikt par tiem savu viedokli. 
Sk. http://langala.mozello.lv/latgalu-valoda/; http://langala.lv/lv/latgaļu-valoda